SIBĪRIJAS BĒRNU SALAUZTIE LIKTEŅI

Kalupes pagasta Stūrīšu sādžā “Strēlnieku” mājās saplaukuši krāšņi peoniju krūmi. Gluži kā pirms 80 gadiem liktenīgajā 14. jūnijā, kad mājas saimnieki ar varu tika izvesti svešumā. Marijai Baikai, kura saimnieko tēva mājās, tobrīd bija tikai deviņi gadi. Viņa bija viena no astoņiem bērniem ģimenē,  kuras dzīve tika salauzta, vēl tā īsti nesākusies.

Šķirti uz mūžu

Par to, ka sākušās izvešanas, ģimenei paziņojis kaimiņu rads, kuram čekisti jau bija paguvuši saņemt ciet onkuli. Māte vien noteikusi, ka brauks arī viņiem pakaļ. Tā arī bija. Drīz vien Baiku mājas pagalmā ieripojusi melnā ”berta” ar astoņiem čekistiem salāpītās biksēs un melnos kraukļa mēteļos. Viņi izvandīja māju, meklējot vērtīgas mantas, viss atrastais ātri vien nozuda lielajās plēsoņu kabatās. Ģimenei tika dotas dažas minūtes sagatavoties ceļam. Māte uztraukumā paņēma vien nedaudz drēbju un pārtikas, vecākā meita Sofija – segas, kurās bija ievīstīts arī Latvijas karogs. Māte ar astoņiem bērniem tika aizvesti uz Nīcgales staciju, kur jau gaidīja lopu vagoni. “Mēs vēl bijām mazi bērni, nesapratām, kas notiek, par ko un kurp mūs tagad vedīs. Tikai tad, kad mūs ielika vagonā, sapratu, ka vedīs projām. Bija dīvaina sajūta,” atceras sirmgalve.

Tēvu ģimene vairs neredzēja. Tobrīd viņš strādāja Zaļenieku lidlauka būvdarbos. Nākamajā dienā pārradies mājās, atrada to aukstu un tukšu. Mājlopi un visa iedzīve bija konfiscēta. Tēvs varējis aizbēgt, taču, palicis viens, gaidījis savu likteni. Onufrijs Baiks tika arestēts un nosūtīts uz Ķirovas purviem meža darbos izcirst simtgadīgās taigas priedes. Dzīvojot necilvēcīgos apstākļos, slapjām drēbēm un pusbadā, cilvēki mira un turpat purva dūņās tika apbedīti. Onufrijs Baiks gāja bojā 1942. gada februārī. Tikai pēc vairākiem gadu desmitiem viņa izsūtīšana tika atzīta par nelikumīgu.

“Mēs neko nezinām, par ko mūs izveda. Varbūt tēvs bija kur iejaukts,” joprojām neziņā ir Marija. Baiku ģimene nebija bagāta, taču apsaimniekoja vairāk nekā 20 ha zemes un meža, turēja lopus. Iespējams, tas arī bija par iemeslu izvešanai.

Divas karotes

Ceļš uz nekurieni ilga vismaz trīs nedēļas. “Tolaik uz šejieni brauca karaspēks, vilciena sastāviem vajadzēja samainīties, tāpēc vairākas dienas stāvējām. Ūdeni mums nedeva, bet dzert gribējās, vagonos bija karsti. Kad lija lietus, mēs izstiepām caur loga režģi rociņas ar krūzītēm un pietecinājām ūdeni, katrs tad dzēra pa malkam,” atceras Marija. Tuvojoties Krasnojarskai, sastāvs pieturējis un izlaidis izsūtāmos pastaigāt. Cilvēki nespēkā krituši uz zemes. Galapunkts bija Kanskas pilsēta 500 km aiz Krasnojarskas. Sākumā izmitinājuši skolā. Marija atceras, ka ēka bija iežogota un aplokā bijis pilns cilvēku, pat apstāties nebija vietas. Pēc laika ceļš turpinājās uz Dzeržinskas rajonu. Marija atmin divus kalnus un upi, kas šķērsoja visu kolhozu, vējdzirnavas, tiltu pār upi un zirgu ganāmpulku. “Šajā kolhozā bija labs priekšsēdētājs, arī kolhozs bagātāks. Tur bija zemeņu lauks, lasījām ogas un tā varējām iztikt. Bet arī ļoti daudz čūsku bija. Puiši ķēra tās un dedzināja uz ugunskura. Mēs skraidījām basām kājām, redzējām, ka zāle līgojas, bet neviena neiekoda. Pēc kāda laika atbrauca ar zirgiem un mūs aizveda uz citu kolhozu. Tur bieži dega Taiga, viss izdega, nebija ne ogu, ne sēņu,” stāsta Marija. Arī pats kolhoza nosaukums jau daudz izsaka – “Smertj kapitalizmu”.

Vietējie pret izsūtītajiem lielākoties bijuši labvēlīgi noskaņoti, lai arī vietējās varas piekodināti nevienam nepalīdzēt. Pirmā kolhoza priekšnieks pat iedevis nedaudz miltu, lai var putru izvārīt. Otrajā kolhozā priekšnieks gan izvestos saucis par fašistiem. “Bet nu kādi mēs, bērni, fašisti? Staļins un Hitlers bija gļēvuļi, tik ļoti baidījās no maziem bērniem, ka notiesāja viņus uz nāvi,” saka Marija. Neko daudz vieglāk neesot klājies arī vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc pret izsūtītajiem viņi naidu nejuta. Sibīrijā valdīja bads. Ģimene pārdevusi pēdējās drēbes par dažiem kartupeļiem. ”Mēs piecus gadus nodzīvojām un nebija iedevuši ne kripatiņas zemes. Tur zeme ļoti auglīga, ļoti labi auga kartupeļi, nevajadzēja mēslot. Ja būtu iedevuši zemi, mēs būtu iztikuši.”

Tēvs vienmēr bija teicis, ka meitenēm jāprot gatavot ēst, adīt un aust, bet zēniem jāprot iejūgt zirgu un apart lauku. Jau no mazotnes visas māsas pratušas adīt, tāpēc no vietējo sagādātas vilnas izgatavoja dziju un adīja cimdus, zeķes un jakas, par ko dabūja nedaudz kartupeļu.

Mātei bija jāpabaro astoņi bērni un pašai jāiztiek, vasarā vārījusi nātru virumu. Marija atmin, ka uz galda stāvēja deviņas bļodiņas. Sev māte ielēja pusi trauka, bērniem pilnus. Vecākā māsa Sofija pateikusi, ka mamma nedrīkst nomirt, tāpēc katrs no savas bļodiņas pa karotei viruma salējis mammas traukā. “Mūsu ģimenē vienmēr bija pieņemts vienam otru žēlot. Arī kolhoza laikos nopelnīto nesām mājās, lai kopā tērētu.”

Taču bads izrādījās pārāks un paņēma abu jaunāko brālīšu dzīvības. “Viņi bija izžuvuši kā večuki. Tikai kauli un ādiņa. Prasīja no mammas pienu un maizīti, bet kur lai ņem,” ar asarām acīs atceras Marija. Pēteris un Viktors nomira 1942. gada ziemā vienas nedēļas laikā. No Latvijas karoga sarkanās daļas māte darinājusi bērējamo krekliņu Pēterim, bet no baltās – Viktoram.  “Aizgāja ar Latvijas karogu mūsu brālīši,” nopūšas sirmgalve. Brāļi tika guldīti vienā kapā cits uz cita, jo sasalušajā zemē nevarēja izkalt otru kapu.

Marijas kundze saglabājusi divas koka karotes, ko Pēterim un Viktoram bija Sibīrijā izgrebis vecākais brālis Onufrijs. Ar tām mazuļi izsūtījumā strēbuši nātru virumu. Taču tas nespēja dot spēku izdzīvot.

Dzimuši divreiz

Lai cik slikti arī klātos, neviens no Baiku saimes nekad neatļāvās zagt, par ko vietējie ģimeni cienījuši. Māte Marija Baika paļāvās uz Dievu un pašu spēkiem. Viņa bieži runājusi par mājām un viesa bērnos cerību tur atkal atgriezties. Neaizmirsa svešumā godāt arī senču tradīcijas. Lai arī kurināt Jāņu dienā ugunskuru nedrīkstēja, toties dziedāt savā mēle aizliegt neviens nevarēja, tāpēc Marija pratusi milzum daudz dziesmu un pēc atgriešanās dzimtenē sarakstījusi biezu dziesmu grāmatu.

Vecākie bērni jau bija paguvuši uzsākt skolas gaitas Latvijā, taču Sibīrijā iespēju mācīties nebija vispār. Arī vietējie bērni rakstījuši uz bērza tāss, nebija nekādu rakstāmpiederumu vai grāmatu. Izvestie bērni krievu valodu apguvuši ātri, rotaļājoties ar vietējiem bērniem.

Ģimene visu laiku dzīvoja ar cerību atgriezties Latvijā. 1946. gadā tika izdota PSRS valdības pavēle bērnus līdz 16 gadiem atbrīvot un nosūtīt uz dzimteni. Tobrīd no pieciem bērniem tikai jaunākajai meitai Marijai bija atbilstošs vecums, pārējie bija vecāki. Par skaisti noadītām zeķēm un cimdiem ciema padomes priekšnieks četriem bērniem ierakstīja jaunāku dzimšanas gadu, lai viņi varētu atgriezties dzimtenē. Vēlāk viņiem dokumentos uzrādījās divi dzimšanas gadi.

“Žēl bija atstāt mammu un māsiņu Sofiju, taču bija jābrauc, tur nevarēja izdzīvot. Tajā gadā mums jau bija iedotas piecas simtdaļas zemes, pirms aizbraukšanas dabūjām paēst pašu audzētus kartupeļus un pat vēl kolhoznieku bērnus mamma pacienāja,” atmin Marija.

1946. gada novembrī visi pieci bērni – Marija, Anna, Veronika, Tekla un Onufrijs – ieradās Rīgā. Sākumā tika izmitināti bērnunamā, līdz visi atgriezās dzimtajā sētā, kur bija palikusi vien pirtiņa. Tēvs bija sapņojis uzbūvēt ģimenei māju, bet nepaguva, to paveica vecākais brālis Onufrijs, kurš izrādījās labs meistars. Taču pirmos gadus dzīvojuši vecajā pirtiņā, kas saglabājusies līdz šai dienai.

Dzimtenē izsūtītie netika sagaidīti izplestām rokām, gluži otrādi. Priekšā bija smags darbs kolhozā, cīņa par izdzīvošanu, tikai šoreiz pašu zemē. Marijai izdevās pāris ziemas apmeklēt skolu, taču ik dienu bija jāiet strādāt kolhozā. Rakstīt un lasīt iemācījusies pati, turklāt ieguvusi ļoti glītu rokrakstu.

Vecā pirtiņa bērniem kļuva par mājām pēc atgriešanās dzimtenē

Ar saknēm savā zemē

Trimdā palika māte ar vecāko meitu Sofiju. Viņas nepārtraukti rakstīja vēstules un skuma pēc ģimenes un dzimtenes. Sofija sāka strādāt un krāt naudu, lai varētu atgriezties dzimtenē. 1948. gadā abas slepus atgriezās mājās. Taču ne uz ilgu laiku. Drīz vien atkal sākās vajāšana, pratināšana, Sofija centās pierādīt varas iestādēm, ka nav neko ar māti noziegušās. Taču 1950. gadā viņas arestēja un ievietoja Daugavpils cietumā, pēc tam atkal izsūtīja uz Sibīriju. “Kad mammu arestēja, mēs visi skrējām pakaļ basām kājām pa sniegu kliegdami. Pat milicis esot apjucis un nezinājis, ko darīt,” stāsta Marija.

Diemžēl Sofijas dzīve aprāvās izsūtījumā 30 gadu vecumā. Peldoties upē, jauno sievieti ķērusi sirdstrieka. Sofija bija pabeigusi Kalupes pamatskolu, sapņoja mācīties par skolotāju, kļuva par dzejnieci. Trimdas gados viņa daudz rakstīja, ir saglabājušās astoņas burtnīcas ar viņas dzejām un stāstiem. Viņa ticēja, ka reiz dzimtene būs brīva. Diemžēl pašas sapnis atgriezties brīvā Latvijā nepiepildījās.

Mamma izsūtījumā kopumā pavadīja 14 gadus, līdz 1955. gadā saņēma atļauju atgriezties dzimtenē. “Mēs rakām laukā kartupeļus, kad pēkšņi saņēmām ziņu, ka mamma pārnākusi mājās,” atceras sirmgalve. Tā ģimene arī turējusies visu dzīvi kopā. Māsa Veronika vienīgā izgāja pie vīra un izaudzināja divas meitas.

Marija Baika ilgus gadus strādāja govju fermā par slaucēju, par godīgo un smago darbu vairākkārt apbalvota ar medaļām un goda rakstiem. Dzimtas mājās viņa ir palikusi viena, māsas Anna un Tekla un brālis Onufrijs jau ir aizsaulē, Veronika dzīvo Līvānos, bet viņas meita un vīrs bieži atbrauc palīdzēt Marijai apkopt māju un dārzu, kurā, tāpat ka pirms 80 gadiem, zied krāšņas puķes. “Kad mūs izveda, kaimiņu meitenes izraka mammas skaistās peonijas. Pēc atgriešanās iedeva man saknītes,” sirmgalve norāda uz kuplajiem peoniju krūmiem. Pie mājas saglabājušās arī divas vecas liepas, kas te tikušas iestādītas uzreiz pēc ģimenes izvešanas. “Gluži kā mēs abas ar Veroniku,” smaidot teic Marija par apzāģētajiem koku stumbeņiem. Viņa rāda biezu albumu, kurā pēc atgriešanās mājās zīmējusi raibus adīšanas rakstus. Arī mūža nogalē viņa ada krāšņus cimdus un zeķes, ko dāvā citiem reizē ar daļiņu sava sirds siltuma.

 

 

 

 

 

 

Uz tautiešiem, kas mūsdienās labprātīgi dodas projām no Latvijas, Marija raugās ar neizpratni. “Kad mūs pēc atgriešanās Latvijā nosauca par ubagiem, es dusmojos, jo man šķita, ka mēs esam bagāti ar to vien, ka esam savā dzimtenē. Muļķi, ka brauc projām no savas Latvijas. Nav redzējuši bēdas un tik grūtu dzīvi. Cilvēkiem pietrūkst patriotisma, mīlestības un labestības pret savu valsti un cilvēkiem. Mūsu mammai tik smaga dzīve bija svešumā, bet viņa paļāvās uz Dievu, un, redz, arī mamma atgriezās Latvijā. Visu laiku Sibīrijā cerējām atgriezties. Bijām priecīgi un laimīgi, ka esam mājās. Tagad, ja būtu jauna un spēcīga, es nemūžam nebrauktu no Latvijas,” teic Marija Baika.

Pieminot traģiskos notikumus, 14. jūnijā Baiku dzimtas mājās tiks iestādītas rozes par godu no represijām cietušajiem kalupiešiem.

Teksts, foto: Inese Minova

FOTOGALERIJA

VIDEOGALERIJA