KALUPES SKOLAI – 160!

Aizvadītajās brīvdienās Kalupes skola svinēja savu 160 gadu jubileju. Pasākuma svinīgā daļa iesakās ar Kalupes skolas karoga ienešanu, uz kura simboliski attēlots gudrības un vieduma simbols – pūce.

1859. gadā Kalupē priesteris Silvestrs Beinarovičs nodibināja draudzes skolu. Skolu palīdzēja uzturēt Arendoles un Kalupes muižas grāfs Staņislavs un grāfiene Marija Plātere – Zīberga. Laikā no 1958. līdz 1959. gadam noritēja jaunās skolas būvniecība. 1962. gadā jaunuzceltās skolas un pedagoģiskā kolektīva vadību uzsāka direktors Jāzeps Vucāns.

Kalupes pamatskolas absolvents un grāmatas “Skola Kalupē” autors, asociētais profesors un Latgales pētniecības institūta direktors Henrihs Soms stāsta, ka tieši pirms 160 gadiem Kalupē tika likti organizētās izglītības pamati: “Pirms 160 gadiem Kalupē radās tas, ko mēs saucam par organizēto izglītību. Šodienas izpratnē tas būtu vienkārši projekts. Projektā iesaistītās personas bija grāfs Staņislavs, grāfiene Marija un divas skolotājas, viena no tām – Marija Stūriška. Tātad triju cilvēku projekts. Mums jāsaprot šīs izglītības tālejošās sekas. Ko nozīmē gudrs, bagāts cilvēks? Viņš, pirmkārt, ir izglītots. Kur izglītība, tur arī turība. Mēs redzam, ka Kalupē, sākot šo agro mācību pirms 160 gadiem, parādās jaunas biedrības, atturībnieku un lauksaimnieku biedrība pirmā visā Latgalē. Zemnieki iegūst izglītību, viņi prot labāk saimniekot, zemnieku saimniecības kļūst bagātākas, zemnieki maksā lielākus nodokļus, un Kalupes pagasts kļūst par vienu no bagātākajiem visā apriņķī”.

Piecdesmito gadu beigas un sešdesmito sākums. Skolēni raksta ar tinti, saudzē grāmatas un burtnīcas. Ir grūtības ar apģērbu un apaviem, bet liela ir vēlēšanās mācīties. Skolas absolvente, novadpētniece un arhitekte Ģertrūde Rasnača atceras, ka savā ziņā tie bija grūti, bet no otras puses – skaisti laiki. “Jā, bija grūti, ar autobusu uz skolu mūs neveda, mēs gājām savām kājiņām, jo autobuss kā tāds nemaz nekursēja. Elektrības mājās nebija, ar kabatas bateriju lasījām grāmatas. Bet bijām visi cerību pilni, ka ejam pretī kam lielam un skaistam. Mūsu baltās krādziņas, aproces un manžetītes spīdēja – skaistas, baltas, izmazgātas, piešūtas, mūsu zilās kleitiņas, – kurai jauna, kurai no māsas, kurai no mammas kleitas pāršūta. Pusdienās līdzi melnā maize ar sviestu, viens otrs ņēma pankūku ietītu papīriņā. Rakstījām ar koka pildspalvu un spalvu. Klekši lidoja uz mūsu burtnīcām, kurā iekrita arī pa asariņai. Bet tas bija skaists laiks. Skolotājs Lazdovskis mūs mācīja spēlēt mandolīnas, ģitāras, puikas pūta taures. Skolotāja Plotka aicināja mūs piedalīties konkursos. Kopā ar skolotāju Šmauksteli bijām pat Rīgā uz televīziju aizbraukuši. Mūs rādīja pa visu Kalupi un mans paps gāja uz pagastu skatīties, jo mājās nebija elektrības, līdz ar to – arī televizora”, stāsta Ģertrūde.

Sešdesmitie gadi iezvanīja jaunas atmiņas skolas vēsturē. Valstī tai laikā valdīja stabila politiskā situācija, ticība sociālajām idejām, attīstījās kolhozi, ģimenēs valdīja miers un saticība, bet skolā – cieņa un bijība pret skolotāju. Septiņdesmitie gadi – grūts, nabadzīgs, bet romantiskām stīgām caurvīts laiks: skolēni bieži devās pārgājienos, rudeņos mirka kolhoza kartupeļu un biešu laukos, daudz sportoja un ceļoja ārpus Latvijas. Skola bija liela, skolēnu daudz. Mācības notika divās plūsmās.

Skolas absolvente, skolotāja Ilona Strode atminas, ka laiks skolā bija ritmisks, optimistisks, savukārt cilvēki tajā laikā – vienkāršāki savstarpējās attiecībās: “Šim laikam noteikti piestāv vārds disciplīna, jo, kā šodien atceros tās stundas, skolotājus, kuru stundās bija tāds klusums, ka varēja adatu nokrītam dzirdēt. Un arī starpbrīži bija organizēti. Mēs, rokās sadevušies, staigājām pa skolas garajiem gaiteņiem un skolotāji mūs uzraudzīja, stāvot pie palodzēm. Tam laikam nebija raksturīgs vārds “tiesības”, tam laikam bija raksturīgs vārds “pienākums”. Un tieši šī īpašība vismaz manas paaudzes cilvēkiem ir ieaudzināta līdz kaulam”.

Astoņdesmitie gadi ir nozīmīgs posms izglītībā, kas aptver stagnācijas gadu ziedu laiku, pārejas perioda neaptveramo virzību pretī brīvībai. Tas ir īpašs laiks, kurā visa sabiedrība,

Atmiņās par tālo skolas laiku dalījās skolas absolvents, latviešu indologs un literatūrzinātnieks Viktors Ivbulis: “Es esmu sajūsmā par to, ko redzu! Tāda skolas ēka, stadions, tāds uzvedums! Es vienkārši jūtos kā no aizvēstures. Es mācījos te 1945., 1946., 1947. gadā. Gāju uz skolu basām kājām, pa tikko nopļautu rudzu lauku, septiņi kilometri turp un septiņi atpakaļ. Un es biju bezgala laimīgs, ka man bija, kur iet. Skola bija tāds magnēts, ka tas tā vilka mani! Un esmu pateicīgs skolai, ka turpināju visu mūžu mācīties un mācos vēl šodien”.

Pasākumu ar muzikālo pavadījumu, skaņdarbiem uz dažādiem mūzikas instrumentiem, dejām un dziesmām skaistināja nākamie absolventi, 9. klases skolnieki.

Skolu jubilejā sveica absolventi, esošie un bijušie skolotāji, blakus pagastu skolu direktori un Daugavpils novada domes vadība. Video sveicienā apsveicēju pulkam pievienojās ilggadējais skolas direktors Jāzeps Vucāns.

Gremdēties atmiņās, absolventi varēja, apskatot veco laiku fotogrāfijas, savukārt pēcāk – tikās uz deju grīdas, lai kopā iegrieztu ne vienu vien valsi.

Lai skolas nākamajos dzīves gados piepildās absolventu vēlējums –  lai pēc iespējas ilgāk Latvijas skolu kartē būtu ierakstīts Kalupes pamatskolas vārds.

FOTOGALERIJA

VIDEOGALERIJA