Festivālā “Augšdaugava” smēlās iedvesmu dzīvei, darbam un mīlestībai

Svētdiena, 22. Maijā, 2016

22. maijā Naujenes pagasta Slutišķu sādžā norisinājās Starptautiskais tautas mākslas festivāls “Augšdaugava 2016”, kura laikā pasākuma apmeklētājiem tika piedāvāta īpaša programma. Ir pagājuši 30 gadi, kopš uzsākta kustība pret Daugavpils HES celtniecību. Tieši tāpēc festivāla goda viesu vidū bija publicists Dainis Īvāns, kurš 1986. gadā aizsāka rakstu sēriju pret Daugavpils hidroelektrostacijas būvniecību, ko arī apturēja un kas bija viens no soļiem ceļā uz Latvijas neatkarību. Festivālu ievadīja svētbrīdis – Svētā Mise Spruktu Sv. Antona Romas katoļu baznīcā, kur tika aizlūgts par Latviju, Daugavpils novadu un tā cilvēkiem.

Pēc Dievkalpojuma Markovas kapsētā notika piemiņas brīdis. Atceroties laiku pirms 30 gadiem, Dainis Īvāns teica: “Stāvot šeit, es atceros laiku un notikumus Slutišķos un 1986. gada vasaru, kuru pavadījām te kopā ar bērniem. Tolaik mani pavadīja tādas kā pavasara negaisa priekšnojautas, no vienas puses – biedējošas, no otras puses – sajūta, ka kaut kam jāmainās. Pirms 30 gadiem šajā vietā bija ideāla kapsēta, ko varētu salīdzināt ar cilvēku priekšstatiem par paradīzi. Redzēju pēdējos kapusvētkus, kad cilvēki no tuvienes un tālienes bija sabraukuši un pieminēja savus mirušos kā tas latgaliešu kapusvētkos pierasts. Svētkos, kad satiekas dzīvie ar mirušajiem un saprotam, ka neesam vieni. Aiz mums stāv daudzas paaudzes… Un šai kapsētai jau toreiz bija lemts būt praktiski zem ūdens. Tā bija viena no kapsētām, ko bija paredzēts pārvietot uz citurieni. Kapu kopas tika izvandītas, pieminekļi izsvaidīti… Savādi bija skatīties un redzēt, ka represijas turpinās, un tiek represēti jau ne tikai dzīvie, bet arī aizgājušie Aizsaulē. Tad es sev jautāju, kur mēs būsim pēc vairākiem gadiem un ko es teikšu saviem bērniem, ja mēs visu šo skaistumu pazaudēsim. Liktenis man toreiz lēma satikties ar Artūru Snipu. Mēs bijām vientuļi apkārtējā noskaņā. Izlēmām, ka šo nejēdzību jāaptur un skaisto Daugavas ieleju jāglābj. Visi apkārtējie teica, ka cīnīties nav jēgas… Tas, ka izdevās izdarīt ko tādu, kas ļauj man tagad te stāvēt, pie Daugavas, sajust tās smaržas, šo daudzveidību un krāsainību, redzēt, ka cilvēku dzīve te atjaunojas. Un tomēr pēc trīsdesmit gadiem, par ko mēs toreiz vēl nevarējām pat sapņot, mēs esam brīvi cilvēki. Mēs tagad paši varam lemt gan savas likteņupes likteni, gan paši savu. Šodien mēs pieminam tos cilvēkus, kuri te cerēja uz savām mūža mājām. Šo mūžīgo piemiņu mums ir pienākums glabāt pie šiem trim baltajiem krustiem.”.

Viļņi mierīgi un klusi, it kā pati Daugava vēl atceras aizgājušos notikumus, ieaijāja savā klēpī 30 vainagus šo cilvēku piemiņai.

Pēc festivāla atklāšanas Dainis Ivāns, izejot Markovas izziņas taku un paceļoties Markovas pilskalnā, novadīja Slutišķu Dabas un kultūras studiju apli skolu jaunatnei.

Šogad festivālā piedalījās vairāk kā 20 deju kolektīvi no Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas, izdejojot vairākus dienas koncertus un krāšņo lielkoncertu “Smelies iedvesmu Augšdaugavā!”.

Slutišķu sādžas vidē bija skatāma gleznainā un vērienīgā fotomākslinieka Igora Pliča lielformāta foto izstāde “Daugav’ abas malas…”. Izstāde ir vērienīgs mākslas darbs, ko veido 150 metri gleznainu fotogrāfiju. Festivāla teritorijā apskatāmo fotogrāfiju kopgarums sastādīja 66 metrus. Tāpat Slutišķu sādžas vecticībnieku lauku sētā izskanēja folkloras koncerti un dziesmas latviešu, latgaliešu, krievu un baltkrievu valodā.

Visas dienas garumā notika radošās darbnīcas un meistarklases, vides izglītības aktivitātes, mākslas plenērs, sporta aktivitātes un aktivitātes bērniem. Savukārt tirdziņā ikviens varēja atrast sev ko sirdij tīkamu.

Ar savu klātbūtni festivālu pagodināja arī latviešu dzejniece un publiciste Anna Rancāne, kas 2013. gadā ir publicējusi rakstu “Divpadsmit Latgales loki”, kas apkopots grāmatā kopā ar citiem stāstiem par Latgales vietās izjusto, piedzīvoto un redzēto.

Anna Rancāne: “Šeit vislielāko iedvesmu dod pati daba. Esmu dzimusi un augusi bijušajā Ludzas apriņķī, tagad tas ir Rēzeknes novads. Tad, kad es pirmo reizi šeit atbraucu, mani pārsteidza Daugava, šis kalnainais apvidus, bagātīgā augu valsts. It kā jau Latvija – maza valsts, bet tik atšķirīga. Pat vienā Latgalē, tik ļoti atšķiras Dienvidlatgale un Ziemeļlatgale – gan ainaviskā, gan arī cilvēku mentalitātes ziņā, ar materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu. Mani tiešām pārsteidza šī savdabība un dažādība. Un šeit cilvēki dzīvo tādā kā Daugavas ritmā. Arī šī Slutišķu ciema galvenā iela tek tā kā Daugava un sasaista savā tecējumā arī ciema iedzīvotājus. Arī šis traģiskais posms pirms 30 gadiem, kad šo Daugavas tecējumu mēģināja pārraut un salauzt šo ļaužu likteņus… Man šķiet, ka tas ir tāds unikāls stāsts, kuru vajadzētu stāstīt ne tikai Latgalei un Latvijai, bet arī visai Eiropai un pasaulei, kādu posmu būtu nodarījusi industrializācija un nepārdomāta dabas ietekmēšana. Daugava mums ir par visiem viena… Un šodien, pēc tik daudziem gadiem, klausoties Daini Īvānu, man bija ārkārtīgi spēcīga emocionāla pieredze. Protams, uz Slutišķiem labāk ir braukt ikdienā nevis svētkos.”.

Savās domās par festivālu dalījās arī Kultūras pārvaldes vadītāja Ināra Mukāne: “Svētki vēl vairāk stiprina pārliecību, ka tas, ko mēs darām, mēs darām no sirds. Šie unikālie, neskartie Daugavas krasti būtu jāredz katram Latvijas iedzīvotājam. Šeit ir likts šūpulis Latvijas neatkarības atjaunošanai. Mēs esam saimnieki ļoti īpašai vietai, tā mums jākopj un jāattīsta.”

Svētkos viesojās ārvalstu delegācijas no Otepes pašvaldības Igaunijā, Glubokojas un Šarkovščinas rajona Baltkrievijā.

Svētku noslēgumā Daugavpils novada domes priekšsēdētāja Janīna Jalinska un pašvaldības izpilddirektore Vanda Kezika pasniedza Pateicības svētku organizatoriem, deju kolektīvu vadītājiem, pasākuma vadītājiem un svētku režisorei Baibai Vingrei.

FOTOGALERIJA